Filmas idejas izklāsts
„Beigas, tās ir beigas, iet uz beigām, varbūt tuvojas beigām.” /S.Bekets/
Beigas ir vienīgais skaidri apsolītais notikums pēc jebkura sākuma. Mēs visi to zinām. Taču uzstādītas diagnozes blieziens ir nežēlīgs. Tas neatgriezeniski saasina beigu apziņu. Žonglieris, inženieris, logopēde un ceļojošas trupas aktieris satiekas un iepazīstas rehabilitācijas centrā Dānijā. Viņi ir sveši ļaudis, un vienīgais, kas viņus vieno, ir kopīga diagnoze – multiplā, jeb tautas valodā - izkaisītā skleroze. No iepriekšējās dzīves palikušas vien atmiņas. Tomēr Nilsam neliek mieru kāda ideja. Viņš pierunā pārējos iestudēt Semjuela Beketa izrādi “Beigu spēle”[1] (Slutspil/End Game, 1957). Drīz četrotne uzsāk izrāžu turneju Dānijas un Eiropas pilsētās.
“Beigu spēle” ir absurda meistara Beketa izrāde par beigu stāvokli. Nella un Neggs dzīvo katrs savā skārda tvertnē, laiku pa laikam paceļot to vākus, lai iesaistītos īsā sarunā. Viņu dēls Hamms ir neredzīgs vīrs paralizētām kājām. Viņš ir atkarīgs no sava kalpotāja Klova, kurš, lai gan ar grūtībām, bet ir vienīgais, kas vēl spēj pārvietoties. Viņš nemitīgi runā par došanos prom, labi apzinādamies, ka vairs nav kur doties. Varoņu traģikomiskie, absurda pilnie dialogi atklāj eksistences tukšumu un beigu gaidīšanas procesu.
Aktieru fiziskais trauslums publikai kļūst redzams tikai pēc izrādes, brīdī, kad viņi paklanās skatītāju aplausiem un pamet skatuvi. Aktieru slimība izrādei piešķir papildus dziļumu un dimensiju. Vispārīgā līmenī tā ir izrāde par cilvēces beigām, taču reizē tajā ir daudz līdzību ar aktieru personīgajiem stāstiem un ikviena multiplās sklerozes slimnieka ikdienu.
Filma par stāvokli - par atrašanos beigu stāvoklī, par būšanu tajā. Par beigu apziņas ietekmi – ko katram no četriem aktieriem nozīmē beigas? Kā beigu apzināšanās padara dzīvi tuvāku? Ko mēs saprotam ar beigām? Kas notiek tad, kad iestājas beigas, un kādas ir beigas pašām beigām? Tomēr filma nav tikai par beigu apzināšanos, kas vienmēr saistīta ar skumjām. Tā ir stāsts par stāvokli, par attieksmi, kad, apzinoties beigu tuvumu, iespējams paaugstināt dzīves kvalitāti, kompensēt to, ko liktenis ir atņēmis, baudīt dzīvi, kāda tā ir. Un, protams, tā ir filma par mums – teātra un dzīves izrādes skatītājiem, par mūsu reakciju, apjaušot, ka aktieri, par kuru jokiem nupat smējāmies, daudz konkrētāk apzinās savu beigu tuvumu savas slimības dēļ.
Nilss-Kristians Bredholts ir šī teātra idejas autors. Līdz 1996.gadam, kad viņam uzstādīja diagnozi – multiplā skleroze -, viņš bija aktieris un mūziķis. Diagnoze sākotnēji lika viņam atvadīties no teātra. Taču atklājis, cik tuvas ir paralēles starp Beketa lugas replikām un viņa ikdienas sajūtām, Nilss saprata, ka tā ir viņa nākamā, un varbūt pēdējā loma uz skatuves. “[..] es spēlēju teātri, lai saglabātu sajūtu, ka esmu dzīvs. Lai varētu ko dot sabiedrībai un lai ticētu, ka vispār vēl kaut ko varu. [..] Atšķirībā no citiem teātriem, mums pat nav svarīgi iestudēt nākamo izrādi. Mēs spēlēsim šo tik ilgi, kamēr vien spēsim.” Izrādē Nilss spēlē galveno lomu – neredzīgo, ratiņkrēslā sēdošo Hammu. Dzīvē – bez teātra – viņu aizvien pārsteidz spēja peldēt. Mājās, Avernakē salā, viņš nododas peldēm, arī ziemā. Līdzīgi kā izrādē atveidotais varonis, arī Nilss-Kristians pārvietojas ratiņkrēslā.
Jakobs Veileskovs pirms slimības bija žonglieris un klauns. Tagad viņš saka: “Savā ziņā man aizvien ir klauna attieksme pret dzīvi. Ārsti man pārmet atsacīšanos pieņemt slimību. Pie velna! Man nekas nav jāpieņem. Zinu, ka esmu slims, un tas arī viss. Dzīve ir skaista, un es gribu spēlēt teātri.” Izrādē Jakobs tēlo kalpotāju Klovu. Vairāk par visu Jakobu iedvesmo aplausi. Tos viņš izpelnās, izrādot tos cirka numurus, kurus vēl spēj izpildīt. “Es zinu - mana dzīve beidzas. Kas ir beigas? Beigas ir atvadas, skumjas, arī laime, ja beidzas kas nepatīkams. Dzīves beigas ir tad, kad tiek izslēgta gaisma.”
Šarlote Ellehoja strādā par logopēdi kādā skolā bērniem ar runas traucējumiem, dzīvē viņa ir diplomāta kundze un divu bērnu mamma. Daudzus gadus viņa, pavadot vīru karjeras gaitās, dzīvojusi sabiedrības augstāko aprindu dzīvi Āfrikā, Indijā, Francijā. Jaunībā viņa pēkšņi atklāja, ka vairs nespēj paskriet. Drīz ārsti viņai diagnosticēja izkaisīto sklerozi. Tagad Šarlote pārvietojas ar grūtībām. “Beigu spēlē” viņa ir Hamma māte Nella. “Reizēm dzirdu, kā cilvēki sapņo par savu dzīvi pēc 40 gadiem. Viņi runā tā, it kā gatavotos dzīvot līdz 100 gadu vecumam. Es nezinu, kāda būs mana dzīvē pēc gadiem diviem vai trim. Tas nozīmē, ka visu, ko vēlos dzīvē paveikt, man jādara tieši tagad, neko neatliekot uz vēlāku laiku. Mums jādzīvo jau šodien.”
Martins Borre ir molekulārbiologs. Viņš strādā farmācijas kompānijā, kas pēta vīrusus. Šobrīd viņš pēta, vai saslimšanu ar izkaisīto sklerozi ietekmē vīrusi. Kad pārējie viņu uzaicināja piedalīties izrādē, Martina atbilde bija “Nē!”. Viņš nekad agrāk nebija spēlējis teātri, un skatuve viņam šķita biedējoša. Kad vēlme izmēģināt ko jaunu guva virsroku, Martins piekrita atveidot Negga lomu. Viņš ar dzīvi šobrīd ir apmierināts: viņam ir sieva, divi bērni, viņam patīk ceļot, un to viņš dara, cik vien bieži iespējams. Taču slimības ietekmē pasliktinās Martina redze. Redzes zudumu varētu novērst jaunas zāles, tādēļ Martins ļoti gaida to parādīšanos.
Multiplā jeb izkaisītā skleroze bojā nervu sistēmu. Organismā izstrādātās pretvielas noārda nervu šķiedras apvalku, kas traucē pārvadīt impulsus. Slimība norise var būt dažāda: viļņveidīgām lēkmēm vai lēni progresējoša. Vēlākā slimības stadijā uzliesmojumi kļūst biežāki, radot neatgriezeniskas nervu šķiedru pārmaiņas un defektus. Pieaugot nervu sistēmas bojājumam, pacientam kļūst arvien grūtāk pārvarēt psiholoģiskas problēmas. Nav iespējams prognozēt pacienta dzīves ilgumu un kvalitāti nākotnē, jo katram cilvēkam slimība noris atšķirīgi. Nav arī medikamentu, kas izārstētu šo slimību pilnībā.
Slimība mudina dzīvot tūlīt, jo nav zināms, cik tālu sniegsies slimnieku spējas rīt, un cik ilgi viņi spēs uz spēlēt uz skatuves. Filma seko aktieriem līdz tiek pieņemt lēmums par pēdējo izrādi. Tās norises datums un vieta nav zināms. To noteiks kāda grupas dalībnieka veselības stāvokļa pasliktināšanās. Lai gan dzīve turpinās arī pēc skatuves, ir skaidrs, ka tieši teātris viņiem kalpojis par apliecinājumu pašu dzīvei un kaut kādai jēgai. Atteikšanās no skatuves – nozīmē zaudēt jēgu. Kad un kā viņi pieņems lēmumu par pēdējo izrādi? Kā to nospēlēs? Kādas pēdas tā atstās skatītājos un aktieros? Filmas centrālā ass ir aktieru refleksijas par to, kas ir beigas, un kā to tuvums padara dzīvi spilgtāku un tuvāku. Tas ir vispārcilvēcisks stāsts, kas pārkāpj nāciju un diagnožu robežas.
Mākslinieciskie līdzekļi: paralēles starp literatūras klasikas - absurda tekstiem un realitāti. Filmas dramaturģija balstīta uz paralēlu situāciju salīdzinājumu – starp notikumiem uz skatuves un to dzīves situāciju, kurā aktieri atrodas ar mērķi meklēt saskares punktus abām it kā paralēlajām filmas sižetiskajām līnijām.
Ikdiena un teātra izrādes savā atkārtošanās līmenī sakrīt. Filma fiksē šo atkārtošanos - varoņi katru reizi uz mēģinājumiem vai izrādēm dodas it kā vienādi; izrāde it kā katru reizi norit vienādi, bet tomēr ir kādas atšķirības -, un pēta beigu sajūtu, izmantojot dažādus kinematogrāfiskus līdzekļus – vērojumu no malas, varoņu pārdomu dokumentāciju, skatītāju reakcijas, vides izmaiņas, sarunas ar varoņiem utml.
Filmas stāsts veidots no mēģinājuma procesa, fiksējot filmas varoņu saskarsmes attiecības uz skatuves un ārpus tās, izmantojot pašu izrāžu filmējumu, mēģinājuma procesa piefilmējumu. Kā otrs sasaistes elements ir vienu un to pašu epizožu piefilmējumi dažādās izrādēs. Filmēšanu paredzēts turpināt līdz brīdim, kad trupa kāda aktiera slimības dēļ izjūk, nevar spēlēt, spiesta mainīties, meklēt citus varoņus.
Filma ir stāsts par laiku, par neiespējamo vai grūti sasniedzamo cilvēka stāvokli – notikt tagad, te un tieši šobrīd un tieši tāds ir filmas varoņu stāvoklis, jo viņiem būtiskais ir notikt šobrīd, tajā brīdī, kad viņi spēlē teātri.
Latviešu valodā luga vairāk pazīstama ar nosaukumu „Galotne”, tomēr šajā gadījumā trāpīgāks šķiet nosaukums „Beigu spēle”, kas ir tiešs pārnesums no angļu „end game”.
