Šodien brīvāka diena jeb pareizāk - negribējās neko darīt. Tāpēc tapa blogs 2.

Par manu slimību zina tikai draugs, ģimenes ārsts un ginekologs. Pārējie apkārtējie domā, ka man vienkārši ir problēmas ar muguru (un tas nav samelots).  

Zinu, ka tas nav īsti pareizi, ka smagas kaites nevajag slēpt, ka vajag ar savām bēdām dalīties ar citiem. Bet līdzšinējā pieredze liecina, ka labāk nevajag. Apkārtējo reakcija var būt neadekvāta. Protams, tas izskaidrojams ar nezināšanu, bet man tak no tā labāk nekļūs!

Kad vēl staigāju pie ārstiem ar neskaidru diagnozi, mans priekšnieks reiz ierunājās par MS - ka, pētot līdzīgas sūdzības kā manējās, tā esot atklāta kādai viņa paziņai pavisamjaunai meitenei, un nu, ak šausmas, visiem radiem ir bēdas, jo nelaimīgajai drīz gals klāt. To viņš pateica tik pārliecinoši, ka, uzzinot diagnozi, man nebija nekādas vēlēšanās to atklāt. (Negribu, ka par mani sāktu domāt kā par drīzu potenciālu aizgājēju, kas ir 100% aplami, bet apkārtējo domas mani tomēr ļoti ietekmē. Ja kāds domā ko pozitīvu, tad manveicas, ja nevēl labu - spieķos gadās pa sprungulim.) 

Mjā, daudzi nezina, kas ir MS, ka tas ir nelāgi, bet nav letāli, piem., kā kaut kas onkoloģisks. Pat mediķi. Arī mana ginekoloģe nezināja, bet biju sajūsmā, ka viņa to atzina. Godskam gods - atzīt nezināšanu nav kauns. Šo to pastāstīju, cik nu tobrīd vajadzēja. Viņas atzīšanās dēļ man nav šaubu, ka ārste tagad būs daudz ko par MS palasījusi, jo viņa ir laba ārste. Ko laikam nevar teikt par dažiem neirologiem.... Izmeklēja, iztaujāja, izdarīja savus secinājumus, ka varbūt ir MS, bet man neko neteica!!! Šaubījās? Gribēja mani pasaudzēt? Bet varbūt vienkārši nezināja, kā pateikt?

Vēl tagad atceros, kā uzvedās daktere, kas man veica magnētisko rezonansi pazīstamā medicīnas centrā. Kamēr iepazināmies, iekārtojos aparātā, viņa bija pati uzmanība. Kad izmeklējums bija beidzies un pajautāju, kas tad tur redzēts, daktere no manis pavirzījās nostāk it kā man būtu kas lipīgs un no droša attāluma strupi noteica, ka visu uzrakstīšot slēdzienā, ko nosūtīs ģimenes ārstam. Tas bija pārsteidzoši, pat šokējoši. Ja tāda ir mediķu nezināšana par MS, tad ko lai gaidu no citiem cilvēkiem?! 

Atceros, kad strādāju citā pilsētā, uz mūsu iestādi nāca vietējās MS pacientu organizācijas vadītāja. Ārēji nekas par slimību neliecināja, un neziņa par to man bija tāda pati, kā kolēģiem. Tomēr iestāde viņai sniedza palīdzību tāpat kā diabēta vai psoriāzes slimnieku asociācijai.

Informāciju par MS sāku meklēt tikai tad, kad parādījās sūdzības, ko mediķi nevarēja izskaidrot, ko viņi varbūt negribēja nosaukt vārdā. Skumji, bet ceru, ka tas mainīsies. Nezinu, ko nodomā tie, kas pamana, ka pa kāpnēm nevaru īsti stabili nokāpt. Rīgā tam nepievērš uzmanību, bet tagad dzīvoju mazpilsētā, un nezinu gan, kā te būs. Domās, ka iereibusi? Ha,varbūt. Man labāk patiktu, ja domātu, ka salietojusies heroīnu. Efektīgāk un visiem saprotami! Un kāda vispār kādam daļa?