Dr. Daces stāsts

Bija 1986.gads. Es tikko biju veiksmīgi pabeigusi Medicīnas Institūtu un aktīvi darbojos internatūrā, kur man bija piešķirta ārsta vieta Ātrajā palīdzībā. Vienu dienu, pēc kārtējās nakts dežūras, Purvciemā stāvēju pieturā un man parādījās pirmais MS simptoms – izkrita redzes lauks un kreisā roka un kāja kļuva tāda kā vājāka.

Likteņa ironija vai arī veiksme – pēc dežūras es devos tieši uz neiroloģijas nodarbību Institūtā. Daktere, kura mums vadīja neiroloģijas nodarbības uzreiz, pēc gaitas, pamanīja, ka kaut kas nav kārtībā un arī noteica, ka tā varētu būt MS. Mani uzreiz aizveda uz slimnīcu. Tas bija 28. vai 29. decembrī – Jauno gadu sagaidīju slimnīcā un arī mācības bija jāpārtrauc. Par laimi, manā ģimenē no tā netika taisīta traģēdija – mamma uzskatīja, ka pati esmu mediķis un tikšu ar visu galā.

Tā kā man bija patiesi pretimnākoši ārsti un arī Institūta pasniedzēji, pēc paasinājuma, man bija iespēja nokārtot visus eksāmenus. Uz ātrās palīdzības gan vairs nevarēju braukt... Pasniedzēji man piedāvāja specializēties funkcionālajā diagnostikā, bet, lai strādātu, man bija jāapgūst papildus specialitāte. Kursi bija Maskavā un ilga sešus mēnešus... Gandrīz visi bija pret to, ka es dodos uz Maskavu, jo baidījās, ka klimata maiņa varētu saasināt MS gaitu, bet mana daktere – neirologs atļāva braukt. Ik vakaru es viņai zvanīju, lai izstāstītu, kā jūtos. Kursu laikā man paasinājumu nebija, bet, atgriežoties, sākās smags paasinājums, kas ilga gandrīz 2 mēnešus. Par laimi, mana darba vieta bija pretimnākoša – man bija kur atgriezties.

1999.gads bija ārkārtīgi smags un es aizgāju no ārsta darba. Man ievērojami pasliktinājās redze, es pat domāju, ka pazudīs pavisam. Tajā laikā jau nebija datoru – manā profesijā ārstam bija jāskatās fotofilmas un garumgaras izdruku lentas. Mājas jau arī nevarēju nosēdēt – darbu gribējās. Iekārtojos bērnudārzā par medmāsu. Tas nebija viegli, bet to es varēju paveikt.

2003.gadā mediķa dvēsele man lika sasparoties un atgriezties ārsta profesijā. Nokārtoju visus eksāmenus un nepieciešamos dokumentus un atsāku ārsta darbu, ko turpinu arī šobrīd. Darba apjoms ir liels, bet ir dikti interesanti, jo diagnostikas tehnoloģijas attīstās un es sekoju tam visam līdzi un ik pa brīdim apgūstu ko jaunu. Tā ir nemitīga sevis pilnveidošana un arī sava gribasspēka trenēšana, jo nav jau vienkārši.

Šķiet, ka esmu darījusi visu, lai apturētu slimības procesu. Gan lietojusi visu, ko ārsts izraksta, gan meklējusi spēku pie dziednieka. Sākotnēji man bija vismaz 3 paasinājumi gadā, kas ilga vismaz vienu, pat divus mēnešus katrs. Arī tagad man mēdz būt paasinājumi, bet tie ir ievērojami retāki – aptuveni viena reize gadā. Līdz ko sajūtu pirmos simptomus, uzreiz dodos uz slimnīcu, jo zinu, ka paasinājums būs vieglāks, ja to sāks ārstēt ātrāk.

Man nav īsti saprotams, ja cilvēks pilnībā sabrūk, uzzinot par diagnozi. Arī man bija visi ceļi vaļā – pabeigtas labas mācības, sadalē iedot ārsta vieta Rīgā, bet dzīve ieviesa savas korekcijas. Es nedomāju, ka dēļ slimības esmu kaut ko pazaudējusi, vai esmu tik bezspēcīga, ka neko nevaru darīt. Kaut lēnām, es turpinu rosīties.

Vienmēr esmu paļāvusies tikai pati uz sevi un mans optimisms ir palīdzējis pat ļoti grūtos brīžos. Es nesēdēšu mājās tikai tāpēc, ka grūti pastaigāt. Iešu, pat tad, ja to darīšu slikti! Protams, ka ikdienā piekūstu ātrāk kā citi, bet es ar to rēķinos un mēģinu sabalansēt spēkus, zinot kas un cik daudz pa dienu ir jāpadara. Savu slimību es neafišēju, par to zina tikai paši tuvākie cilvēki. Arī darbā par MS zina manas tuvākās kolēģes, lai zinātu kā rīkoties, ja rodas paasinājums.

Ilgu laiku manā dzīvē bija arī netradicionālā medicīna – regulāri gāju pie enerģētiskā dziednieka. Es patiesi cerēju un ticēju, ka tas man palīdzēs, jo uzskatu, ja kaut ko tādu dara, tad tam jātic no visas sirds, savādāk nav jēgas. Par bioenerģētiku un dziedniecību manā gadījumā – grūti izvērtēt, kā būtu, ja es to nebūtu darījusi. Tomēr, vienu gan es zinu – ja ir paasinājums, nekad nevajag gaidīt. Ir jādodas uz slimnīcu un jāuztic sevi klasiskās medicīnas iespējām, jo pretējā gadījumā slimības gaita ievērojami padziļināsies. Nevajag gaidīt!!!!

Katrs etaps man ir bijis liela dzīves skola par sevi un par slimību. Viena atziņa – cilvēkam jāspēj noticēt, ka viņš VAR. Nekādā gadījumā nevajadzētu lietot vārdu NEVARU, jo tad paši atgrūžam visu, kas mūsu dzīvē varētu būt labs!