Rebekas blogs
Vienmēr visam tika atrasts skaidrojums, kāpēc...
To, pēc cik ilga laika tika uzstādīta diagnoze, viennozīmīgi laikam pateikt nevarēšu. Jo sākās tāpat kā daudziem citiem, sākumā jutos visu laiku šausmīgi nogurusi, pamostos jau nogurusi, vai pavasaris, vai ziema, Tad datorā skatoties pamanīju, ka klāt nogurumam nākuši gar acīm peldoši mākonīši, domāju, ka ar acīm nav kaut kas lāgā, okulists neko neredzēja, tātad laikam man rādās. Tad vēl parādījās galvas reiboņi līdz sliktai dūšai un līdz ģīboņiem - domāju, aha, tas laikam tāpēc, ka 3 dienas ir 4 laika prognoze, gan pāries.
Laikam viņām ir ļoti jātic, bet varbūt nebija īstā
Tas jau gan bija sen, bet gribās pastāstīt par manu pieredzi. Stāsta, ka tantukiem un viņu spējai palīdzēt esot jātic, lai arī esmu neticīgā, saņēmu visus savus spēkus un nodomāju, a , kas zina varbūt, ka mani spēs dziedināt, dakterītei arī nekas nebija pret, ja paralēli saņemtajām zālēm aizbraukšu pie kāda tantuka, nu ko, domāts, darīts.
Cik labi, ka mēs viens otram esam !
Cik labi, ka mēs viens otram esam, ka varam savu domu izteikt un ar savu sāpi padalīties, jo tad tā jau ir tā pus sāpe.
Jau bus pagajis kads ilgaks laicins, kad esmu atskartusi, ka man ir paradijusies fobija un ta ir... bailes no jaunu simptomu paradishanas.
Kāds man reiz, viens no ratiņniekiem, teica, nu i kas tad ir, ka ratiņos ?
... Laikam ritot daži draugi izgaisa kā mākoņi no skaidram debesīm, betnez kāpēc visskumjākais bija, kad vīrietis, kurš man bija, attālinājās arvien vairāk..
Dzīvotspēks-dzīvotgriba-dzīvesprieks!
Sākumā likās, ka pienācis pasaules gals un man arī, bet tas tā nav, vajag iemācīties ar MS sadzīvot. Tas nav viegli, bet to var.
Lai arī tas bija jau ~10 gadus atpakaļ, bet atceros, to, un atcerēšos laikam līdz mūža beigām.
