Ir labi, nestresojiet mīļie kolēģi!

Cik sevi atcerojau no bērnības, biju hiperaktīva. Pienāca 30 gadu vecums,un sāku izjust ļoti biežas un stipras galvassāpes. Visu to norakstīju uz stāvokli ģimenē, jo tas tik tiešām uz to laiku bija saspringts. Arī darba slodze bija liela, reizēm pa 17h dienā utt.(morālā un finansiāla atbildība)...Bieži lietoju citramonu (apmēram 1/2gadu. Un tad, vienā darba dienā (tā bija sestdiena), tā sāka sāpēt galva, ka ne citramons, ne Ibumetins 400 nelīdzēja (pat lielās devās). Tad, kad sāpes bija nepanesamas, zvanīju ģimenes ārstei. Viņa ieteica griezties Infektolģijas centā (izteica aizdomas par meningītu). Tur(INFEKTOLOĢIJAS CENTRĀ) ārste „”aptaustīja” mani, kaut ko iešpricēja, un palaida mājas. Neatrada neko, kas liecinātu par meningitu, vai encifalītu. Tikai aptaustīja un iešpricēja pret sāpēm. Paldies Dievam, jo aiz sāpēm raudāju, neskatoties uz to, ka man IR AUGSTS SĀPJU SLIEKSNIS.

Aizbraucu mājās, viss bija o.k. Tovakar nekas vairs nesāpēja. Nākamajā dienā jutu notirpumu vienā sejas pusē. Pirmdien aizgāju pie ārsta, pateica, ka norīkoja pie neirologa. Tas pateica, ka ir sejas nerva iekaisums! Tads jau man bija bijis pirms 10 gadiem, ziemā, kad tik tiešām bija auksti. Bet nu bija tikai septembris....Lietoju kaut kādas zāles, bet labāk nepalika. Līdz vienā dienā konstatēju, ka ir riktīgas problēmas ar vestibulāro aparātu (tai dienā arī bija norunāta vizīte pie neirologa poliklīnikā). Sapratu, pašai nebūtu prāta darbs iet 3 kvartālus pa Rīgas centru. Zvanīju draudzenei, lai mani pavada. Kad biju nonākusi pie neirologa, tad viņš mani pat neuzklausījis pateica, ka tas viss ir normāli. Lai es tikai „Zelta zvaigznīti” pasmērējot.....aizmirsu tikai neirologam paprasīt kur jāsmerē, un devos mājās.

Vakarā sagaidīju draugu un teicu, lai ved mani uz Gaiļezera slimnīcu. Uzņemšanā pat nevarēja noteikt, kas man kaiš ar visu kompjūteru! Ielika slimnīcā, it kā uz pārbaudēm. Otrā dienā uztaisīja punkciju un noteica diagnozi - encifalīts+meningits. Ārstēja mani 3 nedēļas, tad uztaisīja magnētisko rezonansi. Un rezultātā atklāja varbūtību uz MS. Nosūttīja uz Vecmīlgrāvi uz konsīliju. Un to ari kontatēja.

Tagad jau 4.gadu lietoju Avonex(Interferona paveids).Un esmu laimīga, ka cilvēce kaut ko tādu ir izgudrojusi. Man šķiet, ka esmu tikpat vesela un neatkārtojama kā agrāk!!! Un jā, ko es ar to visu gribēju teikt? To, ka MS centrā ir vislabākie ārsti un māsiņas Latvijā un Gaiļezerā arī, un viņiem bija pat kauns ziedus vai šokolādi pieņemt!!! Tā, ka visi nav nebūt zem vienas mērauklas mērāmi!!!

Un mīļie līdzsirdzēji, mēs neesam SLIMI!!!! Mēs esam savādāki!!!! Nav neizārstējamu slimību, ir neizārstējami cilvēki! Un es neesmu viena no viņiem. Neesiet arī Jūs tādi! Viss ir Jūsu rokās!

Mūžīgi optimistiskā Evija :)

P.S. Ja netiekat galā ar to, kas ar Jums notiek, rakstiet man (efja@inbox.lv) mēģināšu palīdzēt kā varēšu!