Kristafora blogs
Vasarai būtu jābūt atpūtas laikam – silts, saulains, patīkams, gaišs un visādi citādi jauks un nedaudz brīvāks laiks. Tomēr – jo lielāks karstums, jo smagāk iet.
Beidzot sniegi beigušies! Tagad, šinī pavasarī, varu uzmest bumbu līdz augstiem griestiem un to noķert, iepriekš maksimālais augstums bija tikai kāds pusmetrs. Aprīļa beigās biju pie dakteres un veicu pārbaudes - tagad manos spēkos ir nostāties taisni ar abām kājām kopā bez nekādiem laika ierobežojumiem. Mana ārstēšana strādā!
Runājot par dažādām ārstēšanas metodēm, esmu gatavs meklēt informāciju par visdažādākajām un tās izvērtēt.Pašlaik esmu ieguvis titulu „pārcilvēks" – tā saka mājinieki, jo veiksmīgi esmu izvairījies no jau aizejošajai ziemai raksturīgās slimošanas.
Tik tikko martā pagāja viens gads, kopš lietoju monoklonālās antivielas. Šī gada laikā pats jūtu, ka zāles man palīdz. Tad nu, lūk, 15. martā devos uz magnētisko rezonansi, lai arī ārsti varētu dot savu slēdzienu – vai un cik daudz zāles man palīdz. Rezultāti saka – ne labāk, bet sliktāk arī ne, nav jaunu perēkļu.
Šī viena gada laikā noteikti ir uzlabojusies klīniskā aina – ja iepriekš man bija jādomā, kā ar aizietām acīm aizsniegt degungalu, tad tagad process ir automātisks, tā ir darbība, ko varu veikt, pat speciāli nepiedomājot. Tas ir papildinājums visiem citiem šī viena gada laikā iegūtajiem uzlabojumiem – stabilāka gaita, uzlabojusies runa, spēja pilnībā parakstīties, mašīnas vadīšana ar vienu roku. Priecājos, ka ik pa laikam uzlabojumu sarakstu varu papildināt.
Nu jau gandrīz mēnesi rit jaunais gads, un, protams, arī es to esmu uzsācis, cerēdams uz izdošanos it visā. Atskatos uz pagājušo gadu un secinu - atradu savas zāles, sajutu pirmos uzlabojumus. Tad atnāca mežonīgi karstā vasara, vienu brīdi pat atnesot vilšanos, jo domāju, ka uzlabojumu vairs nebūs. Bet rudens salika visu pa plauktiņiem - zāles turpināja iedarboties.
Jau pēc pirmās lietošanas reizes (2010. gada martā) bija uzlabojumi – varēju stabilāk noturēt rokas. Pēc trešās reizes es beidzot varēju pilnībā parakstīties, arī runa uzlabojās, bija vieglāk vadīt mašīnu. Pa vasaru nekādus uzlabojumus vairs nejutu un likās, ka tādu arī vairs nebūs, tomēr rudenī tie atkal parādījās. Kaut vai tāda primitīva lieta kā zobu tīrīšana, varu normāli kustināt roku. Neirookulists atzīst, ka redze arī ir uzlabojusies. Un nesen, novembra beigās, piefiksēju, ka, tīrot zobus, kustību ar zobu birsti varu veikt 20 un pat vairāk reizes (iepriekš 3-5 reizes), tāpat spēju pastāvīgi vadīt automašīnu ar vienu roku. Lai gan internetā ir minēts, ka var būt dažādas blakus parādības, man nekā tāda vispār nav.
Pagājušajā gadā internetā uzzināju par zālēm, kas skaitās pasaulē jaunākā metode – monoklonālās antivielas. Mans stāvoklis tobrīd, 2010. gada janvārī, bija šāds: savam parakstam varēju uzvilkt tikai pirmo burtu, braukt ar mašīnu bija grūti, nebija stabilitātes, tāpat bija grūtības parunāt.
Mani sauc Kristafors, man ir 40 gadu. Esmu precējies un audzinu 2 bērnus. Pirms kādiem 3 gadiem sāku justies nestabils, pēkšņi labā kāja bija gandrīz vai jāvelk līdzi. Mani draugi, kas ir mediķi, ieteica veikt magnētiskās rezonanses pārbaudi, tādēļ jau drīz pēc pirmajiem simptomiem biju slimnīcā. 2007. gada decembrī konsīlijs noteica diagnozi – multiplā skleroze. Sākotnējais ārstēšanās kurss bija interferons, ko špricēju 2 gadus, vienīgais uzlabojums bija vien labās kājas atgūšana.
